1. Policijas bataljona biedrība envelope biedriba@1.bataljons.lv phone 29-188-864

Raimonds Rublovskis. Uzruna 20 gadu jubilejā.

No 1. policijas bataljona līdz Latvijas Republikas Drošības dienestam un Militārajai policijai (1990—2013)

Atsevišķā (1.) policijas bataljona izveides vēsture un darbība ir nesaraujami saistīta ar Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas procesiem 1990. un 1991. gadā. 1. policijas bataljons ir pirmā bruņotā vienība, kas 1991. gada 30. aprīlī zvērēja uzticību Latvijas valstij pie bataljona sarkanbaltsarkanā karoga. Šīs vienības nozīme Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un Latvijas drošības un aizsardzības struktūru izveidošanas procesos ir augsti novērtējama. Bataljons ir pirmsākums vairākām Latvijas Republikas (LR) Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku (NBS), Valsts policijas un citu Latvijas Republikas valsts drošības un aizsardzības struktūru vienībām.

Runājot par NBS Speciālo uzdevumu vienību, NBS Militāro policiju, Valsts policijas atsevišķām vienībām, ir jāatceras, ka tieši 1. policijas bataljons ir sākums šīm vienībām un struktūrām, tāpēc šā gada 30. aprīlī mēs atceramies 1. policijas bataljona darbus un cilvēkus, jo aprit 22 gadi, kopš 1. policijas bataljona kaujinieki zvērēja uzticību Latvijai.

1990. gada 4. maijā LR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Neskatoties uz vēsturisko lēmumu, politiskā situācija valstī bija sarežģīta. Krasi negatīvi pret Latvijas tautas neatkarības centieniem uzstājās Latvijas Komunistiskā partija tās Centrālās komitejas sekretāra Alfrēda Rubika vadībā, koordinējot LPSR darbaļaužu internacionālās frontes (interfrontes), streiku un darba kolektīvu pārstāvju un Baltijas kara apgabala bruņoto spēku darbību. Milicijas speciālo uzdevumu vienība (OMON) pārgāja PSRS Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka pavēlniecības pakļautībā un kalpoja parsociālās un politiskās spriedzes katalizatoru, izraisot daudzus bruņotus konfliktus.

Latvijas Republikas Augstākās padomes (AP), Ministru padomes (MP) un iekšlietu sistēmas iestādēs, kurām vajadzēja nodrošināt sabiedrisko kārtību valstī, neitralizēt un novērst bruņotos konfliktus, nebija vajadzīgo spēku valsts varas un pārvaldes institūciju pieņemto lēmumu izpildei, jo struktūras, kurām vajadzēja rūpēties par sabiedrisko drošību un kārtību, bija sašķēlušās Latvijas neatkarības atbalstītājos un neatkarības pretiniekos, kuri atbalstīja PSRS saglabāšanu. Turklāt, daļa iekšlietu iestāžu darbinieku pat atbalstīja OMON nelikumīgo darbību — Rīgas milicijas darbinieku sanāksme 1990. gada 11. maijā savā rezolūcijā Augstākās padomes Neatkarības deklarācijas pieņemšanu nodēvēja par antikonstitucionālu apvērsumu Latvijas PSR un aicināja ievērot tikai PSRS un LPSR likumdošanu.

1. policijas bataljons

LR Ministru padome, ņemot vērā smago operatīvo stāvokli cīņā ar noziedzību, organizēto kriminālo grupējumu darbību un sarežģīto politisko situāciju valstī, 1990. gada 26. novembrī izdeva rīkojumu Nr. 200r, kurā paredzēja Iekšlietu ministrijā izveidot atsevišķu (pirmo) patruļdienesta bataljonu 300 cilvēku sastāvā. Viena no būtiskākajam atšķirībām bataljona komplektācijā, salīdzinot ar iepriekšējo milicijas struktūru veidošanu un nodrošināšanu ar personālsastāvu, bija prasība kandidātu atlasi veikt no Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas prot valsts valodu. Kandidātiem bija jābūtlojāliem Latvijas Republikai, ar augstu atbildības izjūtu, psiholoģiski noturīgiem un fiziski attīstītiem, ar dienesta pieredzi PSRS īpašo un speciālo vienību sastāvā, kā , piemēram, PSRS Gaisa Desanta spēki, Jūras kājnieki, dažādas PSRS armijas specvienības utt. Lielai daļai bataljona kandidātu bija iegūta militāra pieredze Afganistānā, kā arī dažādos, tā saucamajos, PSRS ‘’karstajos punktos’’ 20.gadsimta 80.gadu beigās.

Lielākā daļa bataljona kaujinieku un darbinieku lēmumu dienēt šajā struktūrvienībā bija pieņēmuši pēc OMONuzbrukuma LR Iekšlietu ministrijas ēkai 1991. gada19. janvārī.

1991. gada janvāra dienās vairākums šo puišu atradās uz barikādēm pie Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes, aizsargājot tās, kā arī Latvijas radio, televīziju un citus svarīgus objektus.

Bataljona komplektēšanā, kā arī personālsastāva sagatavošanas kursos tika risināts uzdevums veidot augsti kvalificētu un kaujas spējīgu struktūrvienību, kura spētu reāli aizstāvēt Latvijas neatkarību. 1. policijas bataljona kaujinieki mācījās ne tikai teicami šaut un izmantot speciālos cīņas paņēmienus, bet arī efektīvi darboties ekstremālās situācijās, pareizi tajās orientēties un pieņemt optimālos lēmumus. Pēc kursu beigšanas bataljona kaujiniekikārtoja eksāmenu sabiedriskās kārtības nodrošināšanas taktikā.

1991. gada 30. aprīlī 1. bataljona darbinieki Jēkaba baznīcā zvērēja uzticību Latvijas Republikai un tika iesvētīts bataljona sarkanbaltsarkanais karogs. Tas bija pirmais bruņotais veidojums, kurš zvērēja uzticību neatkarīgajai Latvijai un tautai, nežēlot spēkus un, ja nepieciešams, arī dzīvību šī mērķa labā.

Bataljona veidošanās, tā pārtapšana par Augstākās padomes Apsardzes un Latvijas Republikas Drošības dienestu norisinājās ar lielu Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības pārstāvju atbalstu un palīdzību.

karogsNo 1991. gada 1. maija bataljona kaujinieki sāka pildīt kārtības sargāšanas uzdevumus pie Brīvības pieminekļa, jo palielinājās provokāciju skaits pie nacionālā neatkarības simbola Rīgas centrā, ko izraisīja arī OMON kaujinieki. Īsā laika posmā tika aizturēti 37 omonieši.

1991. gada 23. maijā PSRS iekšējā karaspēka apakšvienības ar Rīgas OMONaktīvu līdzdalību izdarīja bruņotus uzbrukumus Latvijas Republikas Muitas posteņiem. Vairāki no tiem tika nodedzināti vai izdemolēti. Šīs darbības bija saistītas ar muitas un milicijas darbinieku, kā arī privātpersonu dzīvības un veselības apdraudējumu, viņu goda un cieņas aizskaršanu.

1991. gada 24. maijā LR Augstākās padomes prezidijs un Ministru padome pieņēma lēmumu «Par neatliekamiem pašaizsardzības pasākumiem sakarāar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas Republikas teritorijā». Lēmumā bija paredzēts pastiprināt milicijas posteņu darbību uz republikas robežas un nodrošināt svarīgu valsts objektu apsardzi.

1. policijas bataljonu tā komandiera Jura Vectirāna vadībā bija paredzēts iesaistīt īpašos uzdevumos cīņā ar organizēto noziedzību un bandītismu. Lai sekmīgi cīnītos pret PSRS bruņoto spēku vardarbīgajām akcijām un bandītismu Latvijas valsts teritorijā, bataljonu divu nedēļu laikā bija paredzēts nodrošināt ar materiāltehnisko apgādi. Struktūrvienības materiāltehniskās bāzes veidošanā daudzi bataljona kaujinieki ieguldīja arī savus personiskos līdzekļus un ietaupījumus. Ar brīvprātīgiem ziedojumiem palīdzēja arī daudzi Latvijas iedzīvotāji.

1991. gada 30. jūlijā ar Latvijas Republikas iekšlietu ministra pavēli Nr. 09 1. policijas bataljonam tika apstiprināts jauns štatu saraksts, kurš stājās spēkā no1991. gada 1. augusta. Bataljonā bija paredzētas 300 štata vietas.

Situācija Latvijā un Rīgā kļuva arvien saspringtāka. 1991. gada 2. augustā bijušie padomju armijas kareivji ar rupjiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem atzīmēja PSRS desantnieku dienu. 1. policijas bataljons bija izšķirošais spēks, kurš desantniekus izklīdināja un aizturēja par huligānismu Rīgā un Jūrmalā. Tika aizturēti arī OMON kaujinieki, kurus, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Jūrmalas pilsētas iekšlietu daļai, milicijas darbinieki vēlāk atbrīvoja. Šajā dienā Jūrmalā arī notika bataljona kaujinieku tieša konfrontācija ar OMON parsonālsastāvu, kas tomēr nepārauga bruņotā konfliktā.

1991. gada 15. augustā LR Iekšlietu ministrijas Milicijas departamentā tika parakstīta pavēle Nr. 50, kurā tika apstiprināts bataljona personālsastāvs atbilstošos štata amatos. Par 1. bataljona komandieri atkārtoti tika apstiprināts J. Vectirāns.

Ļoti smaga kriminogēnā situācija šajā laikā bija Jelgavas pilsētā un rajonā. Lai nodrošinātu 1. bataljona operatīvu darbību šajā reģionā, vienu no struktūrvienībām — bataljona 3. rotu — tika nolemts izvietot Jelgavas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas ierādītajās telpās.

Balstoties uz LR Ministru padomes rīkojumu, bataljonu bija nepieciešams nodrošināt ar pilnvērtīgu materiāltehnisko bāzi, atbilstoši šīs struktūras uzdevumiem, lai tas spētu piedalīties operatīvos pasākumos pret organizētām noziedznieku grupām.

augusts1991.gada 19.-21.augustā PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums, un Pirmais policijas bataljons bija tieši iesaistīts notikumos, kas šajās dienās risinājās Rīgā.

19. augustā vēlā vakarā bataljona bāze Grostonas ielā 2 tika pakļauta OMON vienības un PSRS gaisa desantnieku uzbrukumam, tā tika ieņemta, kā pēdējais objekts, kad gandrīz visi citi valsts varas un pārvaldes objekti un institūcijas jau bija ieņemtas. Pretinieku tehnikas un personālsastāva pārsvars bija nospiedošs. 19. augustā, visas dienas laikā bataljona vadība nesaņēma nekādas pavēles vai rīkojumus ar norādījumiem, kā rīkoties šajā situācijā. Vienīgās pavēles un rīkojumi bija neatstāt dislokācijas vietu. Vēl 19. augusta priekšpusdienā bija reālas iespējas pārdislocēt 1. policijas bataljonu no bāzes Grostonas ielā 2 uz Augstākās padomes (tagad Saeimas) vai Ministru padomes (tagad Ministru kabineta) ēkām, vai uz plānoto bataljona apmācību vietu ārpus Rīgas, taču bataljona vadība nesaņēma rīkojumu to darīt. Laiks un iniciatīva tika zaudēta, un 19. augusta vakarā bataljona bāze Grostonas ielā tika ielenkta.

20. augustā radioraidītājs «Sodružestvo» vairākkārt paziņoja, ka 1. policijas bataljons ir pārstājis eksistēt kā organizēta bruņota vienība. Tomēr arī šajā krīzes situācijā 1. policijas bataljona struktūra tika saglabāta (daļa kaujinieku ar ieročiem rokās bija atstājuši dislokācijas vietu un gaidīja tālākās pavēles), tā darbojās (Rīgā un Jelgavā) un pēc attiecīgajiem norādījumiem aktīvi iesaistījās apvērsuma mēģinājuma pārtraukšanā.

Sākot ar 1991. gada 21. augustu, LR Iekšlietu ministrijas 1. policijas bataljons faktiski atradās Latvijas Republikas Augstākās padomes operatīvajā pakļautībā un izpildīja tās norādījumus, veicot augstākās valsts varas institūciju un atsevišķu deputātu drošības nodrošināšanu, kā arī piedalījās dažādu pasākumu īstenošanā, lai novērstu padomju iekārtas atjaunošanas mēģinājumu Latvijā.

rubika arests23. augustā Latvijā sāka darboties Aizsardzības padome, un 1. policijas bataljons sāk darbu tās tiešā vadībā.

1991. gada 23. augustā LR Augstākā padome pieņēma lēmumu «Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā».

Šajās dienās 1. policijas bataljona personālsastāvs organizēja un piedalījās Latvijas Republikas Augstākās padomes, Ministru padomes, Latvijas televīzijas, radio un citu svarīgu valsts objektu aizsardzībā, uzņēmās kā valsts vadības, tā arī atsevišķu deputātu personisko apsardzi.

Naktī no 22. uz 23. augustu tika saņemts rīkojums no Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka Andreja Krastiņa — veikt organizatorisko un taktisko gatavošanos Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) ēkas pārņemšanai un LKP CK pirmā sekretāra A. Rubika aizturēšanai.

22.—23. augustā 1. policijas bataljona vadība un štābs organizēja izpēti CK ēkas pārņemšanai, veica operācijai nepieciešamo spēku un tehnikas aprēķinus.23. augustā Latvijas KP CK ēka, bloķējot visu Centrālās komitejas teritoriju, tika pārņemta un 1. policijas bataljona darbinieki aizturēja CK pirmo sekretāru A. Rubiku.

1. policijas bataljons izpildīja Augstākās padomes uzdevumu pārņemt Valsts drošības komitejas objektus. 1991. gada 24. augustā ar 1. policijas bataljona līdzdalību norisinājās Valsts drošības komitejas arhīvu pārņemšana.

LR Augstākās padomes Apsardzes dienests

1991. gada 26. augustā, lai nodrošinātu Augstākās padomes, tās institūciju un citu valstiski svarīgu objektu, kā arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu drošību un netraucētu darbību, ar LR Augstākās padomes lēmumu uz Iekšlietu ministrijas 1. policijas bataljona bāzes tika izveidots Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienests. 1991. gada 3. septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu par grozījumiem unpapildinājumiem LR APlēmumā par Apsardzes dienesta izveidošanu. Šie grozījumi un papildinājumi paredzēja, ka Apsardzes dienestu nepieciešams izveidot no Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas 1. policijas bataljona personālsastāva saskaņā ar štatu sarakstu un ka šā dienesta darbinieki darbojas Latvijas Republikas likuma «Par policiju» noteikto pienākumu, tiesību un atbildības ietvaros.

Vienlaikus par pirmo LR Augstākās padomes Apsardzes dienesta priekšnieku tika iecelts Juris Vectirāns, kam tika uzdota dienesta štatu un nepieciešamā materiāltehniskā nodrošinājuma komplektācija.

Valstiski svarīgo objektu drošības nodrošināšanas jautājumos Apsardzes dienests tika tieši pakļauts LR Augstākās padomes priekšsēdētājam. Lai jaunizveidoto dienestu nodrošinātu ar telpām, autotransportu, formas tērpiem, ieročiem, munīciju, operatīvo tehniku, sakaru un speciālajiem līdzekļiem un citām nepieciešamajām materiāltehniskajām vērtībām, LR Ministru padomei un Iekšlietu ministrijai tika noteikts veikt atbilstošu apgādi.

1991. gada 19. septembrī LR Augstākās padomes prezidijs pieņēma lēmumu, ar kuru tika apstiprināts LR Augstākās padomes Apsardzes dienesta nolikums, kurš paredzēja šādus pamatuzdevumus:

— nodrošināt Augstākās padomes ēku un citu svarīgu Augstākās padomes objektu apsardzi un caurlaides režīmu;

— garantēt tautas deputātu drošību viņudarba vietās un pēc deputātu pieprasījuma — tautas deputātu un viņu ģimenes locekļu drošību dzīvesvietā un pārvietošanās laikā;

— pēc Augstākās padomes priekšsēdētāja norādījuma — veikt citu personu, arī ārvalstu pilsoņu, apsardzi uz noteiktu laiku;

— nodrošināt goda sardzi un drošības eskortu citu valstu oficiālo delegāciju pārvietošanās laikā;

— veikt sabiedriskās kārtības, satiksmes drošības garantēšanu un kustības regulēšanu apsargājamo objektu tuvākajā apkārtnē;

— pildīt civilās aizsardzības uzdevumus;

— veikt operatīvās un kriminoloģiskās informācijas apkopošanu un analīzi, kas nepieciešama dienesta uzdevumu izpildei.

pavests1Sakarā ar Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu 1. policijas bataljons 1991. gadā īstenoja drošības pasākumus, kuri bija saistīti ar ārzemju delegāciju ierašanos Latvijas Republikā:

27. augustā — Dānijas valsts delegācija;

28.—31. augustā — Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīte, abu valstu delegāciju un sarunu procesa drošība;

30. augustā — Francijas valsts delegācija un Itālijas parlamentārā delegācija;

3. septembrī — Kanādas valsts delegācija;

4. septembrī — Vācijas vēstnieka akreditācija un Lielbritānijas valsts delegācija;

5. septembrī — ASV valsts delegācija;

9. septembrī — Dānijas ārlietu ministra vizīte;

11. septembrī — Somijas parlamentārā delegācija, Vācijas valsts delegācija un Eiropas Komisijas ekspertu grupas delegācija;

10.—14. septembrī — ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera vizīte; kopā ar ASV drošības dienesta pārstāvjiem tika sagatavoti un realizētidrošības pasākumi;

25. septembrī — Zviedrijas vēstnieka akreditācija;

26. septembrī — Islandes vēstnieka akreditācija un Argentīnas vēstniekaakreditācija;

27. septembrī — Francijas vēstnieka akreditācija;

2. oktobrī — Vatikāna sūtņa pieņemšana un viņa drošības nodrošināšana,Dānijas vēstnieka akreditācija;

3. oktobrī — Meksikas vēstnieka vizīte, Grieķijas vēstnieka vizīte un Portugāles valsts delegācijas vizīte;

11. oktobrī — Kanādas vēstnieka akreditācija;

21. oktobrī — Beļģijas valsts delegācija;

23. oktobrī — Korejas valsts delegācija;

24. oktobrī — Lielbritānijas vēstnieka akreditācija un citi pasākumi.

Latvijas Republikas Drošības dienests

1991.gada beigās LR Augstākās padomes un AP Apsardzes dienesta darba grupa sagatavoja pamatojumu un lēmumprojektus par atbilstošas struktūras, proti, Latvijas Republikas Drošības dienesta izveidi. 1992. gada 28. janvārī LR Augstākā padome pieņēma lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta pārdēvēšanu par Latvijas Republikas Drošības dienestu».

Salīdzinot ar LR AP Apsardzes dienestu, LR Drošības dienestā atbilstoši tā galvenajiem uzdevumiem mainījās struktūra un nedaudz palielinājās skaitliskais sastāvs — bija paredzētas 882 štata vietas. Šādu izmaiņu pamatā bija būtiska dienesta pienākumu apjoma palielināšanās, jo Latvijas Republikā tika atvērtas jaunas vēstniecības un pārstāvniecības, tika akreditēti ārvalstu vēstnieki, palielinājās citu valstu oficiālo delegāciju skaits, kas noteica drošības nodrošināšanas objektu skaita pieaugumu. Pēc jaunā statusa iegūšanas tika izveidota darba grupa, kura izstrādāja dokumentu projektu paketi, kas reglamentēja šīs institūcijas galvenos darbības virzienus, tiesisko bāzi, darbības formas un struktūru.1992. gada 4. jūnijā LR Augstākās padomes prezidijs pieņēma lēmumu «Par Latvijas Republikas Drošības dienesta nolikuma apstiprināšanu». LR Drošības dienests atbilstoši nolikumam bija tieši pakļauts Latvijas Republikas Augstākajai padomei (Saeimai) un darbojas saskaņā ar valsts likumiem.

Tikai 1992. gadā LR Drošības dienests veica daudzas īpaši augstu ārvalstu viesu oficiālo vizīšu drošības nodrošināšanas operācijas Latvijas Republikā. Svarīgākās no tām bija:

— ASV viceprezidenta Dena Kveila vizīte,

— Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta Huana Antonio Samaranča vizīte,

— ASV kongresmeņu delegācijas vizīte,

— Somijas prezidenta Mauno Koivisto vizīte,

— Francijas prezidenta Fransuā Miterāna vizīte,

— Dānijas karalienes Margrētas II vizīte,

— Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava un karalienes Silvijas vizīte.

1993. gadā LR Drošības dienesta uzdevumi un funkcijas būtiski paplašinājās, jo Latvijas Republikā tika atjaunota Valsts prezidenta institūcija un Drošības dienests pārņēma arī Valsts prezidenta apsardzes funkcijas. Tas mainīja arī dienesta struktūru un uzdevumus.

No 1. policijas bataljona līdz mūsdienām

Atskatoties laikposmā no 1991. gada līdz 2011. gadam, jāsecina, ka 1. policijas bataljons ir bijis pakļauts neskaitāmām reorganizācijām. Uz šī bataljona personālsastāva un struktūras bāzes izveidotais LR Augstākās padomes Apsardzes dienests 1992. gadā tika pārveidots par Latvijas Republikas Drošības dienestu.

Turpmāko reorganizāciju gaitā LR Drošības dienesta Speciālo uzdevumu vienība tika iekļauta Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), sākotnēji Jūras spēkos, bet vēlāk jau tā kļuva par atsevišķu NBS vienību. Arī pats LR Drošības dienests tika reorganizēts un kļuva par LR Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestu.

Ārvalstu vēstniecību apsardzes funkcija tika nodota Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Valsts apsardzes dienestam.

Kārtējā reorganizācija norisinājās 1997. gada 1. jūlijā, kad uz LR Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta bāzes izveidoja divas atsevišķas vienības — LR Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu un LR NBS Militāro policiju. Abas vienības iekļāva NBS sastāvā.

2001. gadā tika uzsākta reorganizācija, lai apvienotu LR Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu ar NBS SUV un Zemessardzes SUV «Vanags», kas tomēr netika līdz galam īstenota.

2009.—2010. gadā LR Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestu iekļāva NBS Militārās policijas sastāvā. Apvienošanas rezultātā Drošības dienesta nosaukums juridiski tika likvidēts. No tāvaram secināt, ka struktūra, kas pēc 20 gadu reorganizācijām daļēji pilda bijušā Drošības dienesta uzdevumus un ko var uzskatīt par pašreizējo 1. policijas bataljona pēcteci, ir LR NBS Militārā policija.

2010. gada vasarā NBS Militārā policija reorganizācijas rezultātā būtisku daļu no savām funkcijāmnodeva Iekšlietu ministrijas padotības iestādēm Valsts policijai un Drošības policijai.

Divdesmit gadu laikā no bijušā 1. policijas bataljona personālsastāva vidus ir izauguši ģenerāļi un pulkveži, pulkvežleitnanti un majori. Bataljona veterāni joprojām turpina dienestu NBS, Valsts policijā, Rīgas pašvaldības policijā, kā arī citās ar valsts drošību un aizsardzību saistītās vienībās un struktūrās. Viņi veiksmīgi un sekmīgi vada daudzas no šīm struktūrām, pateicoties savai pieredzei un profesionālismam!

Reģistrējieties, lai skatītu vairāk informācijas un attēlus. Lūgums piereģistrēties arī tiem, kuri bija jau reģistrējušies iepriekšējā lapas versijā.



Vēsture bildēs

Bilde021.jpg